Trade union of Latvian Interior employees «Taisnīgu attieksmi cītīgā darbā ar godu pret visiem un ikkatru!»
     Facebook Twitter Skype Draugiem E-pasts

Darbinieka atbildība par ceļu satiksmes negadījumu

Lietā Nr. SKC-0105-2016 AS „Rīgas Taksometru parks” kā darba devējs cēla tiesā maza apmēra prasību pret darbinieku lūdzot piedzīt zaudējumu atlīdzību 100 latus, kā arī tiesāšanās izdevumus. Prasība pamatota ar to, ka darbinieks, strādājot par autobusa vadītāju AS „Rīgas Taksometru parks”, ar prasītājai piederošo transportlīdzekli izraisīja ceļu satiksmes negadījumu.

Automašīnai apdrošināšanas AS „Gjensidige” bija veikta „KASKO” apdrošināšana ar pašrisku 100 latu apmērā. Maksu par automašīnas bojājumu novēršanu pašriska apmērā samaksāja darba devēja. Līdz ar to darbiniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus. Pirmās instances tiesa darba devēja prasību noraidīja. Kasācijas instances tiesa minēto spriedumu atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai pamatojoties uz šādiem argumentiem.

1. Zaudējumi, kuru atlīdzināšanu lūdz darba devēja, radušies prasītājas darbinieka izraisīta ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, viņam pildot savus darba pienākumus – autobusa vadītāja pienākumus. Šādā gadījumā ir piemērojamas Darba likuma 86.panta speciālās tiesību normas par darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu un apmēru. Minētā panta ceturtā daļa paredz, ka darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

2. Darbības ar transportu – transportlīdzekļa vadīšana – atbilstoši Civillikuma 2347.panta otrajai daļai ir uzskatāmas par darbībām, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem. Tādēļ darbinieka darbs bija saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku.

3. Darba likuma 86.panta ceturtā daļas tiesību normas ietvaros tiesai jāpārbauda, pirmkārt, vai darbinieka darbs ir saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, un, otrkārt, vai zaudējumi nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

4. Civillikuma 1644.panta otrā daļa noteic, ka neuzmanība ir rupja un viegla. Saskaņā ar Civillikuma 1646.pantu par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Atbilstoši Civillikuma 1645.pantam neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

5. Līdz ar to, lai būtu pamats atzinumam par vieglu vai rupju neuzmanību darbinieka darbībās, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, tiesai vispirms bija jānoskaidro, kādas šīs darbinieka darbības bija. Proti, tiesai bija jānoskaidro ceļu satiksmes negadījuma apstākļi.

6. Ne prasības pieteikumā, ne pirmās instances tiesas spriedumā nav atklāts, kādi bija negadījuma apstākļi un kādas tieši bija darbinieka darbības.

7. Minētos apstākļus nenoskaidrojot, tiesai nebija pamata izdarīt secinājumu, ka darbinieks ceļu satiksmes negadījumu, kurā tika bojāta viņa rīcībā nodotā automašīna, izraisīja, pieļaujot vieglu, nevis rupju neuzmanību. Šāds tiesas secinājums ir nemotivēts, izdarīts bez darbinieka faktisko darbību izvērtējuma.

8. Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma fakts un ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas fakts pats par sevi nerada ne vieglas, ne rupjas neuzmanības prezumpciju. Ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un subsumēt to Civillikuma 1646., 1645.pantu normām.

9. Nav nozīmes darba devēja argumentam, ka darba līguma noteikumi paredz plašāku darbinieka atbildības pamatu, kas iestājas saistībā ar nodarītajiem zaudējumiem automašīnai, jo darbinieka, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbildības pamatu (atbildības priekšnoteikumus) un apmēru par darba devējam nodarītiem zaudējumiem noteic Darba likuma 86.panta pirmā un ceturtā daļa, un darba devējam nav tiesību līgumā šo pamatu un apmēru paplašināt darbiniekam nelabvēlīgā veidā pretēji likumdevēja skaidri noteiktajam limitam.

 

Tuvākie notikumi

Galerija



Partneri